Roberts Ķīlis „Izglītība. LV. Variants”- cerības ir

Publicēts | 8 februāris, 2013 |

6. februārī ar LR Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa lekciju „Izglītība. LV. Variants” Rīgas Mākslas telpa uzsāk diskusiju formāta ciklu ar vienojošo devīzi „Kultūra – Izglītība – Zinātne”.

Ar vēlmi dalīties pēdējā gada/pusotra laikā gūtajās savās atziņās (priekš kam ir vajadzīga izglītība un ko lai ar to pēc tam iesāk), uzsākot sarunu, Roberts Ķīlis norādīja uz neatrisināmo progresa un izglītības sistēmu paradoksu, kurā nākamo paaudzi apmāca pagājušā gadsimtā izglītību ieguvuši pedagogi, kas pat savu studiju laikā nespēja tā līdz galam apzināties, kā izmainīsies viņu dzīve pēc 20-it gadiem un šobrīd pie esošajām tehnloloģiju iespējām vēl jo vairāk tas nav prognozējams, kādas pastāvēs iespējas nākotnē. Līdzīgi, kā mūsu pedagogi mūsu bērnībā, arī šā laika jaunā paaudze, salīdzinot ar viņu pedagogu pašreizējām zināšanām, būs daudz komplicētāku izvēļu priekšā.

Mūs ir mācījuši cilvēki ar mantotu izpratni par vērtībām no pagājušā gadsimta

Secinājums: no vienas puses tie, kas piedzīvos 2100 gadu, dzīvos fundamentāli atšķirīgā pasaulē, kā to mēs varam iedomāties, no otras puses viņus māca lai arī labticīgi, tomēr cilvēki, kuru izglītība sakņojas 70/80-to gadu priekštatos, par to, kas ir pareizs, vērtīgs, kā jādzīvo. Un tā ir zināma pretruna un neatrisināms paradoks. Tāpēc par to, ko mācīt nākamajām paaudzēm, priekšsts nevienam tā īsti nav. Ir tikai traumējoša sajūta, ka mēs acīmredzami kļūdāmies un nepareizi mācam savus bērnus.

Tāpēc nav vienkārši atbildēt, kam īsti ir vajadzīga izglītība. Bet ir skaidrs, ka izglītība trennē zināšanas, iemaņas spējas: zināt, mācēt, prast. Savukārt, lai atbildētu uz to, kas ir profesija vai profesionāls, šeit ir virkne sociāli kulturālu priekšstatu, ar kuriem būtu jātiek galā. Roberts Ķīlis min kādu klišeju, kas ir ieviesusies sabiedrībā: lai mērotu ceļu no mācekļa līdz meistaram, darbā jāpavada 10 000 mācību stundas. Toties šā brīža darba tirgus un ekonomika paģēr daudz straujāku tempu, spējas un iespējas indivīdam nomainīt profesiju.

Roberts Ķīlis uzsver, ka pasaulē ir daudz līdz šim pastāvošu fundamentālu lietu, kuras visticamāk nākotne ja ne nomainīs, tad izmainīs. Piem., agrāk taustāmas lietas šobrīd aizvieto ciparu tehnoloģijas (elektroniskie paraksti, banku un pasta pakalpojumi).

Darbs un profesija arī nākotnē cilvēcei būs galvenais ienākumu avots

Roberts Ķīlis tomēr nenoliedz, ka darbs un profesija būs galvenais ienākumu avots, bet, piem., ienākumi no vērtspapīriem, no nekustamā īpašuma būs mazākumā. Tātad profesija un darbs būs, bet apstākļi, kas noteiks, ka cilvēks ir profesionāls, būtiski mainīsies. Ir virkne jautājumu, kurus nākas prognozēt un minēt, cik un kam Latvijā vajadzēs tādus un tādus darbiniekus, lai paveiktu to un to, un kas viņiem būtu jāzin, jāprot, lai paveiktu kaut ko sakarīgu.

Liela daļa izaicinājumu nāk no tā, ka visticamāk cilvēki dzīvos arvien ilgāk, jo sadzīves komforts uzlabojas. Cilvēki visdrīzāk ies pensijā arvien vēlāk. Tas, kādā veidā cilvēki nodrošinās vecumdienas, nebūs saistīts ar to, ko šie cilvēki ir mācījušies un darījuši savos jaunības un pilnbrieda gados. Tehnoloģiskās attīstības rezultātā virkne profesiju atmirst un vietā nāk jaunas (piem, mobilie sakari).

Roberts Ķīlis atsaucas uz kādu jau divus gadus agrāk veiktu pētījumu ārzemēs, kurš tika iesniegts Britu valdībai un kas raksturoja profesijas, kuras 2014. gadā varētu būt aktuālas:

– personības attīstības konsultanti
– veselības, ilgspējības un resursu lietošanas speciālisti
– enerģijas patēriņa analītiķi un konsultanti
– bioinformācijas speciālisti
– kvalitatīvas novecošanas konsultanti, dzīves nogales plānotāji
– vēja fermeri
– ūdens tirgotāji, brokeri (vietās, kur ūdens ir deficīts)
– vienkāršuma konsultants
– privātuma aizsardzības konsultants
– zināšanu gids
– virtuālais jurists
– virtuālie policisti
– kibertekāri (digitālā laikmeta bibliotekārs)
– dirižabļu piloti (megapolēs, kur ērtāk būtu pārvietoties no ēku jumtiem uz jumtu)
– sociālo sistēmu dizainers
– inteliģento drēbju dizainers (drēbēm, kuras spēj nolasīt un analizēt biometrikas datus)

Vai Latvijas skolās tiek pasniegts jelkas no nākotnes profesijām nepieciešamā?

Roberts Ķīlis uzdod retorisku jautājumu, vai Latvijas skolās ir jelkas no tā, kas gatavotu kādām no šīm nākotnes profesijām, pats atbildot, ka nē; šīs zināšanas visticamāk tiek “sagrābstītas”, jo nav nekāda sistemātiska procedūra- lūk, par ko ir vērts padomāt.

Lai gan zināšanas ir relatīvs jēdziens, tomēr pastāv kādas fundamentālas vērtības, uz kurām tās tiek balstītas. Neskatoties uz to zināšanu autoritātes raksturs mainās. Piem., lai kļūtu par profesionālu kino režisoru, vienīgais veids kā gūt pieredzi agrāk saistījās tikai ar izredzētu auditoriju, toties tagad to var darīt jebkurš un kaut vai ar mobilo telefonu rokās.

Arī mācību tehnoloģijas mainās. Informācijas nodošana var kļūt virtuāla līdz pat virtuālam skolotājam bez cilvēka klātbūtnes esamības. Arī informācija vairs tik pat kā netiek pierakstīta ar roku. Mainās resursu un laika izpratne, kas tiek veltīts tam, ko dara vai apgūst cilvēki, kad, kāpēc, cik ilgi. Izaugsme vairs nesaistās ar liela apjoma un daudz apgūtām zināšanām. Prātīgāk ir iemācīties tērēt mazāk laika un enerģijas, lai sasniegtu vēlamos vai labākus rezultātus.

Roberts Ķīlis min piemēru par nākotnes lauksaimniecības vīziju lielpilsētās- vertikālo lauksaimniecību jeb automatizētu lauksaimniecības kultūru audzēšanu vairākos stāvos kā debesskrāpī, kuru apsaimnieko pārsvarā automatizēto sistēmu analītiķi, kas varētu kardināli izmainīt priekštatus par lauksaimnieku profesiju kā tādu, kur vīri traktorā braukā pa lauku, apsaimniekojot tīrumus.

Nav nekas jauns, ka skolotājs atsevišķās jomās zin mazāk nekā bērni. Arī tas traucē nākotnē pasauli iedomāties ārpus tās klasiskās izpratnes, kāda tā ir bijusi līdz šim. Tehnoloģiju attīstības pasaule paģēr spējas ātrāk mainīties savās zināšanās, to praktiskajā pielietojumā. Tiek radīti produkti un turpat viņiem pa pēdām seko to atjauninājumi, īpaši neieciklējoties uz šo produktu izmēģinājumiem un testēšanu, kas protams, rada nedrošāku vidi, bet dod iespējas attīstīties arī dažādiem kontroles mehānismiem.

Darbinieks lielveikalam vai mākslinieks- ko mācīt?

Radoši industriālā vide pieprasa elastīgumu

Mūsdienu apstākļi pieprasa elastīgumu, spēju mainīties un sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem, pašam veidot darba un personiskās izaugsmes plānu. Radikāli raugoties, konkrētām profesijām īsti nav jēgas vairs gatavot, ir nepieciešams iedot vispārīgas zināšanas un prasmes, ļaut indivīdam akumulēties uz to bāzes. Profesiju parametri tik strauji mainās, ka nav jēgas tajā investēties. Vairāk ir svarīgi attīstīt elastību un komunikāciju spējas.

Ir tomēr divi cerīgi pamati, kurus varētu likt izglītības bāzē: viens no tā ir visai romantisks, un, proti, attīstīt radošumu. Visi mēs piedzimstam radoši, tikai nez kādēļ šo radošumu skolas kā konkrētu profesionālo iemaņu kaldināšanas un koncentrācijas iestādes bērnos nokauj pēc principa: Tev nav daudz jādomā, Tev ir jāiemācās darīt tā un tā. Otrs ir mācīt tikai to, kas attīstās un paliek fizioloģiskā līmenī- piem, braukt ar velosipēdu, dejotprasmi u.tml., jo nekas cits nebūs tik noturīgs, kā šādas prasmes.

Secinājums, neviena izglītība savā būtībā negatavo profesijām, jo profesijas cilvēki nomaina, drīzāk tās ir nodarbes. Iespējams, izglītība ietrennē vispārīgas kompetences un iemaņas. Izglītība atver talantus un tā ir arī fizioloģisks trenniņš.

Radošuma piekritējiem ir koncepcija: skolai jāpārtrauc fabrikas piegājiems izglītībai, kur visi vienos laikos un kā izdresēti ierodas uz stundām, veltot tām konkrētu laiku no savas dzīves. Ja bērns var nākt uz skolu tad, kad tas vēlas, tad ir vislabākie mācību rezultāti. Un tas ir eksperimentāli pierādīts. Tādā mācību procesā nav klases, kur bērni ierodas uz mācību stunām kā kabinetu, kabinetu ideja ir beigusies. Mācību priekšmeti nav dēļ tā, lai, piem., iegūtu konkrētas zināšanas matemātikā, bet gan lai iegūtu noteiktas kompetences (piem., iemācīties iedomāties lietas, sintezēt ko jaunu).

Tātad vismaz ir kaut kādas atbildes, kam ir domāta izglītība: lekcijas video »

Uz jautājumu, kā var kaut ko mainīt situācijā, kur vecie mācību spēki ir kardināli pret kaut ko jaunu, pret radošumu, Roberts Ķīlis „Izglītība. LV. Variants” lekcijas nobeigumā atbild: ignorējiet to!

Radošās industrijas sentences

Protams, interesanti bija paklausīties, par aizraujošām nākotnes vīzijām pasaules zinību mainībā un profesionālās izglītības attīstībā, tomēr, par izglītības būtību runājot, nākas secināt, Roberts Ķīlis vien aktualizē to, ko līdz šim jau zinājuši daudz maz izglītotie ļaudis: un konteksts ir sekojošs- svarīgas ir nevis enciklopēdiskas zināšanas, ar kurām skolu un augstskolu beidzēji spēj operēt un pārsteigt sabiedrību gluži kā risinot krustvārdu mīklas, bet gan izpratne par procesiem un parādībām zināšanu jomā, ar kurām tiek operēts, kā arī māka atrast risinājumus un nepieciešamo informāciju tās vajadzības brīdī. Protams, varētu domāt, ka menedžmentā reizēm tomēr noder trāpīga informācija, kuru nocitēt nedomājot, tomēr fundamentālajās zināšanās tas nav galvenais.

Jautājums, cik ilgi sabiedrības lēmējspēki izglītības sistēmai ļaus spekulēt uz novecojušām un blakus zinībām kā citātu bez jēgas un sajēgas atreferēšanas u.tml. nevērtībām? Varbūt tikmēr, kamēr izglītības biznesam tās kūtrums būs izdevīgs.

Neatradi, ko skatīties internetā? Jaunākās filmas kinoteātros, meklē un skaties mākslas vai dokumentālo filmu piedāvājumu KINO AFIŠA + Latviešu mākslas filmas, ārzemju mākslas kino Baltijas un Krievijas filmas online kinoteātros šobrīd

Kino māksla, vide un kultūra »

Kultūras pasākumi un programmas 2024 / Kino & kultūras radošā industrija, filmas online